Katrā iestādē joprojām būtu nepieciešams IKT personāls un drošības pārvaldnieks, kuri būs atbildīgi par iestāžu infrastruktūru, kiberdrošības pasākumu plānošanu un ieviešanu, kā arī darbinieku izglītošanu kiberdrošības jomā. IKT personāls un drošības pārvaldnieki var būt arī vienoti resora ietvaros. Bet ar SOC izvietošanu datu centros, drošības pārvaldniekam iestādē nebūtu nepieciešamas padziļinātas tehniskās zināšanas drošības incidentu novēršanā, lai gan izpratne par pašiem procesiem būs nepieciešama. Tāpat arī kiberdraudu monitorēšanu, analīzi un novēršanu primāri nodrošinās SOC komanda. Savukārt privātā sektora ietvaros būtiski ir veicināt iestāžu un uzņēmumu vadītāju līmeņa interesi un zināšanas par kiberdrošības nozīmi ne tikai krīzes situācijās, bet arī ilgtermiņā jebkuros apstākļos. Tas ietver arī papildu uzmanību tam, lai uzņēmumiem tiek nodrošināts atbalsts savstarpējai brīvprātīgai informācijas apmaiņai. Ilgtermiņa uzdevums kiberdrošības veicināšanai ir arī uzlabot, vērtēt un uzraudzīt minimālo kiberdrošības standartu ieviešanu valstī kopumā, attiecinot to gan uz valsts, gan privāto sektoru. Nodrošinot šo pirmā būtiskā soļa izpildīšanu, nepieciešams ir arī šos drošības standartus celt, veicinot, ka prasības tiek ieviestas ne tikai tādēļ, ka to nosaka normatīvie akti, bet ir arī nostiprinājusies izpratne par to nepieciešamību. Drošības standartu celšana paredz arī skaidri noteiktas iekārtas un programmatūras, kuru lietošana ir nerekomendēta vai attiecīgajiem subjektiem aizliegta. Līdz ar Eiropas Komisijas plānu IKT produktu kiberdrošības sertifikācijai, sagaidāms, ka tiks uzsākts darbs pie attiecīgo ES likumdošanas aktu izstrādes, kas savukārt noteiks papildu pienākumus dalībvalstu kompetentajām iestādēm IKT produktu kiberdrošības sertifikācijas jomā. Tas identificējams arī kā viens no pārskata perioda izaicinājumiem – nodrošināt nacionālo akreditācijas iestādes izveidi/noteikšanu, kas pildīs šo pienākumu. Informācijas un kibertelpas aizsardzība krīzes un kara laikā jānodrošina, izmantojot aktīvos un pasīvos aizsardzības pasākumus, lai nepieļautu iedzīvotāju ārēju ietekmēšanu un rīcībspējas paralizēšanu. Lai to nodrošinātu, ir jāveicina arī valsts iestāžu sadarbība krīzes gadījumā, veidojot un izmēģinot dažādus krīzes mehānismus un procedūras. Nozīmīga loma ir arī piegāžu ķēžu drošības nodrošināšanai, pēc iespējas mazinot riskus, ka ķēdes varētu pārtrūkt krīzes apstākļos. Saistīti ir jāstiprina arī valsts sabiedrisko mediju kiberdrošība un izturētspēja, nodrošinot darbības nepārtrauktību arī krīzes apstākļos. Lai nodrošinātu efektīvu un kiberdrošu valsts pārvaldes un pašvaldību darbību, ir nepieciešams pilnveidot un uzlabot informācijas dienesta vajadzībām drošu apriti starp publiskā sektora iestādēm. Pašlaik šādas informācijas aprite dažādās iestādēs tiek organizēta atšķirīgi, tādējādi gan potenciāli radot draudus informācijas aizsardzībai, gan apgrūtinot informācijas dienesta vajadzībām digitālu apriti publiskajā sektorā. Šīm atšķirībām ir objektīvs pamats, jo informācijas dienesta vajadzībām īpatsvars kopējā informācijas apritē dažādās institūcijās ļoti būtiski atšķiras, tādēļ atšķiras arī prakses, nepieciešamo sistēmu pieejamība un citi faktori. Neskatoties uz šīm atšķirībām, Stratēģijas pārskata periodā jāveicina droša informācijas dienesta vajadzībām aprite digitālā formā starp publiskā sektora iestādēm. R0517_3_str 22